Ieskats literārajā darbā, fragmenti:
1952. gada pavasaris.
Mīļā dienasgrāmata! Izveidoju tevi, lai man,
parastai lauku mājai, vienmēr būtu draudzene, ar ko padalīties izjūtās
un piedzīvojumos. Vai tiešām esi pārsteigta? Visas sevi cienošas mājas
raksta dienasgrāmatas, glabā iemītnieku domas un stāstus noslēpumainajās
bēniņu ēnās, pagraba vēsumā un savos kaulos - griestu sijās...
Šodien sāku jaunu dzīvi; visu savu līdzšinējo
mūžu esmu dzīvojusi Rugājos, taču mans dzimšanas laiks un jaunības gadi
ir noslēpumā tīti. Pagājušajā vasarā piedzīvoju neticamu, ļoti
nogurdinošu, bet brīnišķīgi aizraujošu ceļojumu! Lai atgādātu mani uz
ciematu Preiļu pusē, izturīgajiem strādniekiem nācās mani izjaukt pa
baļķītim vien. Brauciena laikā baudīju patīkamu saules gaismu un vēroju
dzīvības pilnās pļavas, līdz ceļa putekļi aizputināja manus logus jeb
acis. Līdz Silajāņu pagasta centram ceļoju sadalīta pa vairākām grabošām
kravas mašīnām. Tagad esmu iekārtojusies skaistā pakalnā...
1956. gada vasara.
Mīļā dienasgrāmata! Man ir tik daudz, ko tev
izstāstīt! Ir pagājušas vien dažas vasaras, bet jau tik daudz pienākumu
gulstas uz maniem grīdas dēļiem...
...Manas sienas ir tikušas pie kārotajām tapetēm, bet no
ārpuses- pie mirdzumiņiem nosētas melnas papes. Katru dienu mana sirds
jeb plīts tiek kurināta un liek manam dūmenim omulībā kūpēt...
1973. gada vasara.
...Olga katru svētdienu slepus mūsu kambarītī tur svēto misi,
un es lūdzos kopā ar viņu, jo Dieva vārds ap mani ceļ sargājošu
mīlestības žogu...
1981. gada rudens.
Mīļā dienasgrāmata! Nespēju rast vārdus, lai
izpaustu savas sēras… Pat koki pagalmā nobirdina savu lapotni kā asaras.
Mans saimnieks, jautrais, zinošais Konstantīns nu dus kapu kalniņā aiz
sastingušās upes. Uz bēru mielastu ieradās teju viss pagasts, viesus
nācās uzņemt kultūras namā. Vienīgais, ko es kā māja varēju darīt, bija
sildīt un klusi mierināt raudošo Olgu tajā un vēl daudzos citos vakaros
pēc tam...
1999. gada rudens
Mīļā dienasgrāmata! Pirms 8 gadiem, pateicoties
Latvijas neatkarības atjaunošanai, esmu tikusi pie vārda! Iepriekš pat
neiedomājos, ka man tāda nebija. “Priedkalni”- skanīgs, cēls un tīri
likumsakarīgs- priedes pakalnā ar galotnēm ieaugušas baltajos gubu
mākoņos, pagalms zaļo un san. Taču ne tik skanīgi, kā iepriekš…
2005. gada ziema.
Mīļā dienasgrāmata! Man šausmīgi trūkst saimnieka
pieskāriena, kas aizpildītu šķirbas logu rāmjos, ieeļļotu čīkstošās
namdurvis un neļautu sijām mirkt lietū. Automehāniķu garāža aizmirstībā
ieaug krūmos, tāpat kā upes krasts un priedes...
2015. gada ziema
Mīļā dienasgrāmata! Silajāņi ar katru dienu kļūst
arvien tukšāki un tukšāki. Ir slēgta aptieka, skola, kur klašu telpas
bija pārpildītas, ir pamesta, tāpat fermas visapkārt ciematam. Kāds
simts iedzīvotāju varbūt vēl ir palicis. Šī gada vasarā man atkal nācās
uzņemt bēriniekus uz sēru pusdienām...
...Man ir iestājusies tipiska pamestas mājas depresija; šī ir pirmā
ziema, ko pavadu pilnīgi viena, izsalusi un ieputināta… Vai tiešām man
lemts sabrukt zem ilgu un vientulības smaguma, kas jumtam uzgūlies
sniega kupenu veidā?
2021. gada pavasaris.
... Mīļā dienasgrāmata! Tu nespēsi noticēt tam, kas ar mani šogad, manā
70. jubilejā, kopš pārvācos uz Silajāņiem, notiek! Pēc ilgiem
vientulības un posta gadiem, pēkšņi kāds vēlas mani saukt par savām
mājām! Tā ir nu jau pilngadīgā Lauriņa, kura ar savu mammu Ilzi ir
uzsākušas remontu! Pēdējos 6 gadus viņas gada siltajos mēnešos dzīvoja
pie manis un pašas savām rokām čakli kopa pagalmu, attīrīja iespaidīgo
priežu audzi no krūmājiem, kārtoja garāžu, atjaunoja sakņu dārzu un puķu
dobes, cīnījās pret žurkām un citiem kaitēkļiem. Lauriņa iemācījās zāģēt
kokus un skaldīt malku, lai varētu iekurināt krāsni, kad uzņēma ciemos
savus sirsnīgos draugus. Es viņiem ļoti iepatikos! Lielas pārmaiņas
pašlaik notiek manā dvēselē- manām acīm uzliktas jaunas lēcas,
nomainītas arī durvis, izjauktas starpsienas. Apjomīgākais darbs sāksies
tikai vasarā, kad laikapstākļi būs labvēlīgi strādāšanai. Kaut arī
Silajāņu ielās ikdienā manāmi vien pāris riteņbraucēji, mani priecē
katra diena... |