Aglonas Katoļu ģimnāzija

     Katram cilvēkam piemīt noteikta fantāzija - vienam kā neatkārtojams putna spārnu vēziens, citam kā pārplūstoša upe palu laikā. Mūsu fantāzija un izdoma atklājas mūsu radošajos darbos - gan dzejā, gan prozā. Mūsu izdomas augļi "nogatavojas" ne tikai brīvajā laikā, bet arī mācību stundu laikā, jo domraksts var būt ne tikai tradicionālajā formā, bet arī dzejā. Mums patīk netikai lasīt, bet arī pašiem sacerēt un prezentēt savu darbu netradicionālā veidā ( piemēram, dzejas rakstība dadaisma virzienā). Protams, mēs kļūdāmies un esam vēl tikai meklējumu ceļa sākumā, tomēr mēs cenšamies un nepārtraukti pilnveidojamies, tā padarot savu "skolas dzīvi" interesantāku un aizraujošāku.

 

 

***
Ir vakars tik maigi kluss
Tikai bites klusi vēl lūgšanu dūc
Un vējš vēl mīlīgi skursteņos rūc
Tikai man sirdī skumīgi kļūst

Manā sirdī lielas skumjas plosās 
Ka asras pār vaigiem lēni rosās
Un pēkšņi es atceros Raiņa dzeju
"Asras netiek par pērlēm"

Inga Drivniece.

Pēcītis un viņa draugi.

Reiz sensenos laikos kādā tāltālā valstī pussabrukušā mājelē dzīvoja mazs kaķēns vārdā Pēcītis. Viņam nebija ne mātes, ne tēva. Maizi viņš pelnīja, ķerdams peles. Viņam bija trīs labi draugi. Viens bija pelēns Juksītis, otrs suņuks Duksītis, bet trešais sienāzītis Lēcējiņš. Pelēnu Juksīti viņš neaiztika, jo tas bija Pēcīša draugs. Juksītis bija ar dzīvi apmierināts. Viņš strādāja siera fabrikā ar nosaukumu "Caurais siers." Suņuks Duksītis bija vienkārš lauku mājas sargsuns. Viņa saimnieks bija jauks cilvēks. Sienāzītis Lēcējiņš bija nekaitīgs savas dzimtas pārstāvis, Kurš dzīvoja tuvējā pļavā. 
Pēcītis katru dienu gāja rotaļāties ar saviem draugiem. 
Kādu dienu Pēcītis ieradās agrāk nekā bija norunāts. Sēdēdams uz soliņa, Pēcītis ieraudzīja, kā divi slieku reketieri noslēpa dārglietas vecās lazdas stumbrā. 
Pēc laika atnāca Pēcīša draugi, un viņš tiem visu redzēto izstāstīja. Reketieri vēl nebija aizgājuši, tāpēc Pēterītis ar draugiem noklausījās reketieru sarunas. No tām viņi uzzināja, ka rīt ap šo pašu laiku viņu vadonis nāks pēc nozagtajām dārglietām.
Pēc laika Pēcītis ar draugiem devās uz policijas iecirkni. Tur izstāstījuši visu dzirdēto un redzēto, viņi atgriezās mājās. Naktī viņi nevarēja aizmigt, jo nepārtraukti domāja par rītdienu. 
Nākošajā dienā Pēcītis, Juksītis, Duksītis un Lēcējiņš piecēlās agri jo agri. Viņi ļoti vēlējās noķert noziedzniekus. Kopā sanākuši, tie devās uz policijas iecirkni. Tur viņus sagaidīja šerifs bullis vārdā Šņācējs. Visi kopā viņi devās uz norunāto satikšanās vietu. 
Viss izdevās lieliski. Ļaunie zagļi ieradās, kā bija norunājuši. Pēcītis viņus uzreiz atpazina. Šerifs Šņācējs ķērās pie savu noteikumu pildīšanas un apcietināja ļaunos zagļus. Dārglietu mantiniece bija ļoti priecīga, kad atgrieza viņas dārglietas, jo starp tām bija arī ģimenes relikvijas. 
Par apbalvojumu Pēcītis savā rīcībā ieguva četrus zelta gabalus. Tos viņš sadalīja draugu starpā. Viņi nezināja, kādam nolūkam izmantot šos zelta gabalus. Vēlāk kāds izbadējies cālis ierosināja, ka viņi varētu nopirkt ēdienus un ielūgt nabadzīgos uz maltīti. Tā arī darīja.
Es arī tur biju: gan ēdu, gan dzēru, gan stāstīju pasakas. Kas klausījās- malacis, kas ne- lai klausās citreiz.

-Marija Rožaite- 
/Kristīne Ruskule./

                                                                                Rudens.

    Cik ātri pagāja vasara. Tā pārbrauca pāri laukiem, mežiem un izgaisa nākotnē.
Rudens ir kā sētnieks, kurš ar savām vēju slotām noslauka pēdējos vasaras krāšņumus, bet septembris ir mēnesis, kad vasara atblāzmojas pēdējos saules staros, pirmajās rudens peļķēs un lietū. 
Kāds rūgtums dvēselē, laikam tas ir no rūgtajiem dūmiem, kas nāk no dedzinātajām ugunskuros lapām. Lapas sēro par pēdējiem dzīves mirkļiem. Taču lapas apzinās, ka tās deva cilvēkiem pēdējās atmiņas par silto vasaru, jo daudziem cilvēkiem lapu dzeltena, sarkana nokrāsa asociējas ar svilinošu sauli un sarkanām ogām. 
Ar katru mirkli dienas kļūst drūmākas un jau rudens pazīmes mēs varam sastapt debesīs, kas atspoguļojas pelēkajās peļķēs. Drīz vien salna ar savu ledus šķēpu caurdurs visas daiļās puķes un zaļo zālīti. Sāk likties, it kā kāds drūms mākslinieks pārkrāso visu pelēkajos un brūnajos toņos. Viss apkārt kļūst nedzīvs. Un liekas, ka laiks ir apstājies, sastindzis gaidot, kas būs tālāk. Dažreiz domājams, ka lietus ir noskalojis visas gaišās un saulainās krāsas. Sirds asaro, dzirdot skumjos un dzelošus lidojošo putnu pēdējos saucienus. Pēc dažām nedēļām viss apklust. 
Tikai dienā mazliet aizkustina mazo bērnu smiekli un skaļie kliedzieni, skraidot viņiem pa peļķēm. Toties kā necenties iepriecināt sevi, laiks pilda savu darbu. Vējš kļūst aukstāks un naktīs, it kā jau piesaucot ziemu, bet toties vēl pavisam vientuļš, tas drāžas caur koku zariem un māju jumtiem. Taču visam ir savs laiks. 
Ja labi padomā, tad rudens var ienākt arī katra cilvēka dzīvē. To mēs bieži vien saucam par vecumdienām. Tas viss ir līdzīgs rudens ainai, bet tas viss notiek cilvēka sirdī un dvēselē. 
No vienas puses rudens mums it kā dod vēl mazliet ielūkoties vasaras pēdējos mirkļos, bet no citas padara mūs drūmākus un nedzīvākus. Liekas, ka kopā ar dabu iet bojā arī kaut kāda daļiņa no cilvēka un arī no viņa sirds. 
Tātad rudens ir atmiņu laiks, kas ar katru gadu it kā izveido sev taciņu, lai pa to ienāktu cilvēka dzīvē un dvēselē. Ja ar katru rudeni atmirst kāda daļiņa no mums pašiem, pakāpeniski cilvēks tuvojas vecumdienām. 
Var teikt, ka cilvēks ir līdzīgs lapai, kas aug un eksistē, nokrīt pie koka saknēm, lai satrūdētu un dotu iespēju nākamajā pavasarī uzplaukt jauniem pumpuriem, kas vēlāk pārvērstos par lapām. Tāpat arī cilvēks piedzimst un dzīvo, lai dotu iespēju piedzimt nākamajai paaudzei, bet, kad nomirst, atbrīvo ceļu nākamās paaudzes attīstībai. Mēs varam salīdzināt un teikt, ka mēs ar dabu esam cieši saistīti, un cilvēka dzīvē ir daudz rudens laiku, taču tikai viens maina cilvēku, bet rudens kā gadalaiks tikai sagatavo un tuvina īstajam rudenim.

Alla 11.klase.